Daugavpils rajona ziemeļu daļā, Nīcgales – Špoģu, Vaboles – Upmalas ceļu krustojumā ceļotāju uzmanību piesaista no sarkaniem ķieģeļiem būvēta Kalupes Vissvētākā Altāra Sakramenta Romas katoļu baznīca.

Pirmā Kalupes baznīca būvēta 1785. gadā no priežu koka baļķiem. Šo baznīcu būvēja Līksnas grāfs J. Zībergs ar meistara Šidlovska palīdzību. Koka baznīca bija ar diviem torņiem 19,2 m gara un 8,1 m plata. Baznīca kalupiešiem kalpoja 97 gadus. Pēc nojaukšanas tās vietā uzstādīja krustu, kas bijušās muižas liepu audzē stāv vēl tagad.
1861. gadā tika likti pamati jaunajai Kalupes mūra baznīcai. Līdzekļus deva draudze, grāfs un prāvests S. Beinarovičs. Politiskie notikumi aizkavēja baznīcas celtniecību par 20 gadiem. 1882. gadā baznīca bija uzcelta un prāvests S. Beinarovičs to iesvētīja. Šis notikums iemūžināts baznīcas fasādē: „1882.Deo omni potenti”. 1896. gadā baznīcu konsekrēja Moģiļevas bīskaps Albins Simons.
Baznīca ir no sarkaniem ķieģeļiem, bez torņiem, 34,4 m gara un 19,2 m plata. Virs fasādes paceļas dzelzs krusts. Baznīca celta krustveida formā, skārda jumtu, koka grieztiem un grīda no cementa flīzēm. 1913. gadā tiek mākslinieciski apgleznotas sienas.
Baznīcā ir trīs koka altāri ar daudzām svēto figūrām. Galvenā altāra centrā atrodas Kristus statuja ar ciboriju rokā, sānos sv. Terēzes un sv. Staņislava statujas, pie dievgalda labajā pusē sv. Franciska statuja. Sānu altāros, labajā pusē Lurdas Dievmātes statuja un kreisajā sānu altārī sv. Miķeļa Ercenģeļa statuja. Tās 1928. gadā iegādātas Parīzē. Uz sienām melna marmora plates ar Zībergu piemiņas uzrakstiem.
Apkārt baznīcas dārzam sarkanu ķieģeļu žogs. Baznīcas dārzā apbedīts noslepkavotais prāvests Klements Apšs (1913 – 1990)
Kalupes draudzē ir dzimuši prāvesti:
Pēteris Gadzāns (1886 – 1949)
Prelāts Staņislavs Vaikuļs (1887 -1961)
Andrejs Pudāns (1899 – 1953)
Jāzeps Pudāns (1903 – 1942)
Monsinjors Francis Lazdāns (1907 – 1981)
Aloizs Dunskis (1904 -1980)
Staņislavs Kokins (1905 – 1963)
Jānis Mendriks (1907 – 1953)
Staņislavs Ivbulis (1907 – 1990)
Henriks Upenieks (1936 – 1979)
Staņislavs Mukāns
Juris Mukāns

NĪDERMUIŽAS BAZNĪCA

Pirmā Nīdermuižas baznīca no koka, celta 1748. gada. 1875. gadā baznīcu paplašināja, bet 1892. gadā pilnīgi restaurēja. 1898. gadā baznīca nodega, ugunsgrēks esot izcēlies no tribuļa (kūpināmais trauks), vējam iekvēlinot tajā ogles. Lai būtu vieta, kur noturēt dievkalpojumu, līdz jaunas baznīcas uzbūvēšanai tika uzcelta neliela koka kapliča. Tā atradās aiz tagadējā baznīcas žoga ābeļu dārzā pretī presbitērijam. Nodegušās baznīcas vietā prāvests Jāzeps Andžejevskis 1901. gadā uzcēla jaunu mūra baznīcu. Baznīcas celšanai līdzekļus deva draudzes locekļi un daži labvēļi no Lietuvas un Pēterpils. Baznīcā ir ļoti skaists kokgriezumiem bagātīgi rotāts lielais altāris, kuru prāvests Andžejevskis nopirka no kādas jau slēgtas baznīcas Lietuvā. Nīdermuižas baznīca ir 16 m gara un 14 m plata vairāknavu celtne ar cementa grīdu un skārda jumtu. 1977. gadā jumts un torņi nokrāsoti ar eļļas krāsu. Ap baznīcu ir mūra žogs.
Sākotnēji draudzi apkalpoja priesteri no Daugavpils. 1727. gada 22. aprīlī Polijas karalis Augusts apstiprināja Daugavpils katoļu baznīcas privilēģijas uz Nīdermuižu, kā arī uzdeva Daugavpils draudzei Nīdermuižā uzcelt jaunu baznīcu. Nīdermuižas metriku grāmatas baznīcas arhīvā bija saglabājušās no 1744. gada. Tātad jau pirms 1748. gada te bijusi baznīca, iespējams, kāda kapela. Vēlāk šeit prāvesti strādāja patstāvīgi.
Nīdermuižas baznīca nav atradusies draudzes centrā, bet tikai 2 km no Jasmuižas katoļu draudzes robežas, tāpēc tuvāko Jasmuižas katoļu draudzes sādžu iedzīvotāji 1957. g. 17. decembrī lūdza Rīgas arhibīskapu metropolītu, lai viņus pievienotu Nīdermuižas draudzei. Motivācijabija sekojoša: līdz Jasmuižas baznīcai 13 km, bet līdz Nīdermuižas baznīcai 2 km. Arhibīskaps Antonijs Springovičs to ņēma vērā un draudzei pievienoja sešas sādžas, kopā 133 cilvēli.

  DUBNAS BAZNĪCA

       

Pirms vēl tika uzcelta Dubnas kapela, laikā no 1702. g. līdz 1765. g. Dubnā darbojās jezuītu misija, kas bija pakļauta Daugavpils rezidencei. Jezuītiem bija īpašumi Dubnā un Vārkavā. Te darbojās pazīstamie jezuītu tēvi J. Lukaševičs, Stefans Mohls, Miķelis Lingnau u.c. Par jezuītu misijas darbību liecina 1746. gada jezuītu annāles.
Dubnas Jēzus Sirds draudzes kapela (Varšaveņa) celta 1800. gadā no koka astoņstūra fornmā ar pagarinājumu altāra daļā. Tā ir vienīgā tāda veida sakrālā celtne Daugavpils rajonā.
Dubnas koka kapela celta 1800.gadā. Indultu tā saņēma no bīskapa S. Sesčenceviča 1804.gadā. Restaurācijas darbi tajā izdarīti 1882. gadā. Tad izgatavoja ozolkoka altāri un Jēzus Sirds gleznu. 1882.gada.9.oktobrī Dubnas muižas īpašnieks Broņislavs Benislavskis, kam piederēja šī kapliča, lūdza bīskapu Fialkovski mainīt kapelas titulu un nosaukt to Jēzus Sirds vārdā. Lūgumu ievēroja un kapelas svētkus atļāva svinēt jūnija pēdējā svētdienā Jēzus Sirds godam, tā, lai nebūtu traucējuma Nīdermuižas draudzes baznīcai. Pēc remonta kapelu iesvētīja 1884.gada.21.augustā kanoniķis Jaloveckis.
1804. gadā Dubnā dzīvoja patstāvīgs kapelārs Francis Maļiehs. Viņš dažreiz aizvietoja prāvestu Nīdermuižā. Jādomā, ka kapelāns dzīvoja Dubnas muižā. Parasti Dubnas kapelu apkalpoja Nīdermuižas prāvesti. 1933.gadā nopirka jaunu zvanu un 1934.gadā kapelu izremontēja. Arī 1938.gadā Dubnas kapelu vēlreiz remontēja: uzlika jaunu jumtu, izlaboja tornīti virs jumta. Kapelu pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados padomju vara nacionalizēja, tajā ierīkoja noliktavu kolhoza vajadzībām.
Ozolkoka altāris ir aizvests uz Rīgu un atrodas katoļu semināra kapelā. Patreiz aplūkojamais altāris ir no jauna darināts.

ĀRDAVAS BAZNĪCA

                                                                                                                                                                                                                                                                            21.11.2024, 08:48